Ogresbalss.lv | Arhīvs | aprīlis

Arhīvs | aprīlis 2014

Atzīme: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

Meža dienas Skrīveros 2014

Publicēts: 28 aprīlis 2014. Autors: admin

Meža dienas Skrīveros 2014


Atkal klāt gadskārtējās „Meža dienas”. Šogad „Meža dienas 2014” kādu no pasākumiem nolēmām fiksēt Skrīveru apkārtnē. Par cik biedrībai „Atceries Latviju” jau otro gadu sadarbība arī ar Skrīveriem meža dienu pasākumā tikām uzaicināti uz AS. Latvijas Valsts meži Vidusdaugavas mežsaimniecību kur Jaunjelgavas Meža Iecirknī notika meža stādīšanas pasākums Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas 11 klasei. Pasākums labais, Skrīveri tomēr pilsēta, domāju retais no šāgada vienpadsmitajiem, pirms tam bija, stādījis mežu. Nu šī iespēja radās. Jaunjelgavas meža iecirkņa vadītāja Raita Kojāna, iecirkņa priekšnieka vietnieka Tālivalža Paula pamācīti noinstruēti kopā ar skolotāju Lilitu Paulu veseli 20 skrīveru vienpadsmitie sastādīja Jaunjelgavas Meža Iecirkņa 487 kvartālā 1,7 hektārus priežu meža. Forši, pēc gadiem 30-40 klases salidojumā būs, kur atbraukt novērtēt klases kopējo darbu ieguldījumu Latvijas mežu un nākamo paaudžu labā. Pēc stādīšanas turpat pie tiko sastādītā gabala notika labāko darītāju apbalvošana, kā arī vairākas viktorīnas par meža tēmu. Pamatā gan ar pareizām atbildēm izcēlās meitenes taču balvas tika arī kādiem džekiem. Noslēgumā lielā smilšainā placī ievērojot visus ugunsdrošības priekšnoteikumus mežā tur smiltis ūdens aprakšana tika kurts neliels ugunskurs, uz kura ceptas gardas desas. Protamas arī biedrības „Atceries Latviju” taisīta pasākuma dalībnieku grupas bildes vēsturei. Pasākumā vēl piedalījās reiz mežsargs nu uzņēmējs Guntis Muciņš un Anželika Muciņa, kā arī divi biedrības Atceries Latviju fotogrāfi Rolands Kozulis un Rihards Puriņš kas šo pasākumu fiksēja kā vēstures liecību nākamām paaudzēm. Bildes kā allaž pielikumā šeit KOPBILDE liela šeit
Foto: Rihards Puriņš / Rolands Kozulis “Atceries Latviju”

Meža dienas Skrīveros 2014


ATCERIES visas šīs bildes tapušas labdarības projekta ietvaros, ja tev tās patīk vari atbalstīt ziedojot!
ziedot

Atsauksmju (0)

Atzīme: , , , , , , , , , , , , , , , ,

Pārdomas lielās mēšanas sakarā

Publicēts: 25 aprīlis 2014. Autors: admin

Šovakar „Lielās talkas” priekšvakarā gadījās labas TĒJAS pauze. Nākot no vilciena, sastapu sen neredzētu čomeni Katrīnu. Runas raisījās kā kārtīgos postpadomju miestos, kur ietvēm pa roku galam bedraini remonti vismaz manā galā nekad nebeidzas. Līdz aizvirzījās uz nākamā dienā gaidāmo Lielo Talku. Es gan dalību šai projektā principiāli neņemu ,pietiek man ar PSRS laikā lumpeņu komunistiskajām sestdienas talkām kad no „dižās” kaimiņzeme iebraukušo visu malu piedirsēju bari vienreiz gadā piespiedu brīvprātīgi pievērsās kaut daļas sevis paša sastrādātās miskastes satīrīšanai. Par cik esmu audzināts mēslus zemē nemest miskasti publiskās vietās netaisīt, nejūtos, ka man „Lielo talku” vajag, vienkārši nemēslosim ikdienā. Kam patīk mēslot tā audzināti tam cita lieta, var pievērsties „Lielajai kapitālistiskajai sestdienas talkai”. Še nu biški manas domas ar sastapto jauko paziņu Katrīnu dalījās un, cik tur uz ielas stūra lēkāsi, nolēmām ieturēt vakara tējas pauzi, tēja citrons no manis cepumi no Katrīnas. I skaties ko šī jaukā būtne uz jautājumu „Ka vispār Skolā un Ķegumā iet” laikam nolēma ietaupīt spēkus rītdienas grabekļa valdīšanai nopeldēt no runām. Tā vietā, lai gari plaši klāstītu TĒMU kamēr es grauztu viņas gardos cepumus deva lasīt savu beidzamā laika radošo veikumu varētu saukt „Pārdomas lielās mēšana sakarā”. Stiprs darbs, dvēseles kliedziens ! Tā aizlasījos, ka suharus nograuza bez manis. Tagad domāju bija vai nebija netikušo suharu vērts, drīzāk jau bija. Ar autores laipnu atļauju padalīšos ar tekstu kas laupīja man gardo „Tea Time” suharu baudījumu, taču sniedza vielu zināmām pārdomām. Bija suharu vērts.., manuprāt, der lasīt..

Katrīna Rotgalve

Gods, cieņa, sirdsapziņa un bezjēdzīga cīņa
Labā un ļaunā cīņa un līdzās pastāvēšana nemainīgi turpinās, kā no laiku laikiem – tāda ir lietu kārtība pasaulē. Ķeguma novadā dzīvojot un strādājot šo nemitīgo cīņu nācies novērot, saskarties, apiet, taču pēdējā gada laikā nepamet sajūta, ka esmu pašā cīņas epicentrā, kad bez kara cirvja azotē nevar iziet ielās. Cīņai ir jēga, ja jācīnās cēlu mērķu labad un tai ir vērtīga nozīme. Bet… Savas iekšējās cīņas katrs cilvēks, arī es, izcīna ik dienu, stundu, minūti – kad jāizvēlas, jāizvērtē, jāuzdrošinās, jābīda sevi izteikties vai jāaicina prātīgi paklusēt. Katrs sevi cienošs cilvēks respektē otra, pat oponenta viedokli. Katrs, pat prātīgākais cilvēks, reiz veic neprātīgas lietas – kļūdās. Kā prātīgam cilvēkam pienākas, viņš analizē savu rīcību, apzinās notikušo, atzīst savu kļūdu un cenšas vai nu labot, kas labojams, vai atvainoties, vai visu labu vērst ar konkrētu, mērķtiecīgu, apzinātu rīcību. Agri vai vēlu, mums katram nākas atbildēt par katru vārdu un darbu. Tas nav viegli, bet ne neiespējami – kad esi visu izvērtējis, pateicis un padarījis, esi brīvs jauniem lēmumiem un rīcībai. Uzklausīt citus, būt atvērtam sarunai , sadarboties, meklēt, runāt, risināt, rīkoties – tā ir veiksmes atslēga.
Ziniet, kāpēc cilvēki dodas prom no Ķeguma pilsētas vai novada? Elementāri – individuālu iemeslu pēc, personisku un globālu, piem., dzīves vietas maiņa, jauns (krietni labāk apmaksāta nekā Ķegumā) darba piedāvājums, attīstītāka infrastruktūra, pozitīvāka emocionālā gaisotne (atvērtāka, labiem darbiem stimulējošāka sabiedrība). Daudzi uzdod jautājumus – vai pie cilvēku „aizpludināšanās” prom vainojams konkrētās (vienas vai otras) iestādes vadītājs, direktors, vietnieks, darbinieks? Vai, iespējams, ka lielākā daļa atbildības jāuzņemas, piem., Ķeguma novada domei – par veiksmīgu vai ne tik veiksmīgu attīstības plānu un tā īstenošanu dzīvē, vai par skolas vai citas SAVAS iestādes goda celšanu vai gremdēšanu, kā arī emocionālo gaisotni vispār? Taču, ja godīgi, par pēdējo atbildīgi ir visi un ikviens. Jo, kā mani novērojumi pēdējo 25 gadu amplitūdā liecina – tie profesionāļi, kas Ķegumā prot un centīgi dara savu darbu, ne vienmēr (reti vai nekad) saņem pienākošos novērtējumu garīgi, materiāli, līdz paši izlemj doties prom vai arī viņiem iesaka „aiziet ar labu”. Toties pelšanu, kļūdu meklēšanu, apvainojumus – tos, lūdzu, bez sirdsapziņas pārmetumiem ļaudis viens otram ar prieku piešķir! Pārdomu vērts fakts un savā ziņā nožēlojami… (Un nesakiet, ka „tā jau notiek visur”, tas mūsu vietējās sabiedrības rīcību nekādi neattaisno!). Šie mani vārdi ne no tukša gaisa ņemti, bet vadoties no Ķeguma sabiedrības locekļu konkrētiem darbiem. Kā gan savādāk var nosaukt ķegumiešu – vecāku un/vai amatpersonu rīcību, kad ar prieku tiek meklētas otra kļūdas, izteikti lēmumi, apvainojumi, secinājumi, nemaz nepārliecinoties – vai tā ir patiesība. Jo tālāk, jo vairāk atrodas kāds, kas nopeļ, kūda, musina jauniešus, aprunā, skauž – un tā bez mitas. Kur palicis gods, cieņa un sirdsapziņa? Es redzu tikai bezgalīgu, bezjēdzīgu cīņu un novājinātus gan mūsu vietējās sabiedrības ģenerāļus un karavīrus, gan civilos… Sakiet, ko dod jauni celiņi, Saules pulkstenis, parks vai siltināta ēka, ja tik daudzu indivīdu iekšējā pasaule trūd, ja pilsētas sabiedrības emocionālais briedums tā arī neiestājas, ja tikai retais māk sākt saprātīgu dialogu un sadarbību?
Ja es zīmētu vārdisku karikatūru, pēc maniem novērojumiem ir vismaz četru kategoriju līdzpilsoņi manā dzīves vietā – ķegumietis-vienkāršais, cilvēciskais, kurš saprot katras lietas, problēmas būtību, ir pamatoti pārsteigts par netaisnību, bet viņa viedoklis paliek nesadzirdēts, jo viņā vienkārši neklausās. Otrs – ķegumietis-laipojošais, kurš būs mierā un nemierā ar visu, bet viedokli neizteiks, vai arī piekritīs abām pusēm un cīnīsies vai klusēs vēsā mierā abās frontēs, kur jau izdevīgāk. Trešais ir te-es-tikai-pārnakšņoju tips – te dzīvo, guļ, bet ar darbiem, domām, atpūtu vairāk ir citā pilsētā un uz viņu mūsu lielās vai mazās cīņas principā neattiecas. Ceturtais ir visdestruktīvākais tips – ķegumietis-ļoti-lecīgais, kurš labprāt ir ļoti pašpārliecināts, vīzdegunīgs, mūžīgi ar kaut ko nemierā un priecīgi, viegli palēkdamies, ar putām uz lūpām dodas izbļauties uz domi, sapulci, avīzi, ministriju, Bērnu tiesību inspekciju, interneta komentāriem, pirms pa īstam noskaidrojis, kas un kā.
Mans padoms, ieteikums un lūgums ir šāds – beigsim meklēt vainīgos (jo tas ilgst jau gadiem)! Novērtēsim padarīto un katra līdzcilvēka ieguldījumu mūsu pilsētas attīstībā – vai tā būtu sakopta telpa, dārzs, kādas iestādes dzīve, projekts, ideja, rokdarbs, ziedojums, dziesma, grāmata, koncerts vai cits labs darbs! Mans uzsaukums Ķeguma novada cilvēkam, visiem un katram – līdzcilvēk, pirms akmeni met, pārliecinies divkārt! Iespējams, ka ienaidniekus esi nosapņojis. Iespējams, ka draugs nav īsts draugs. Bet iespējams, ka viss ir tevī – tavs naids, nepiepildītās ambīcijas, lepnums, un tev ir jāaiziet mierīgā pastaigā pa sakārtoto Daugavmalas promenādi, klusi jāparunā ar sevi pašu – kas tu esi, ko dzīvē vēlies? Ja tev ir kāda sāpe, problēma – neklusē, nāc pie konkrētā cilvēka (atbildīgā, skolotāja, vadītāja) un izrunā visas savas aizdomas, bailes, pieņēmumus. Tas ir pats pirmais solis. Tikai tad, ja neesi atbildi un risinājumu guvis – vērsies pie nākamās instances ar savu neapslāpējamo izmisumu! Kļūsti vieds un sirdsgudrs!
Ziniet, novadnieki, es gribu iziet ielās, dzīvē, ikdienā ar smaidu sejā un ziediem azotē, dziesmu mutē, karstu sirdi, labām domām, bet kara cirvi norakt dziļi zemē, lai tur to aprij rūsa un laiks. Es vēlos turpināt sniegt mūsu pilsētai savas idejas, radošumu, bet galvenokārt – pozitīvu attieksmi un darbu, reālu darbu. Visas vinnētās vai zaudētās cīņas, asumi, konflikti, tukšas runas nozog mūsu laiku, enerģiju un spēku. Ļausim viens otram strādāt! Es neprasu man piekrist, parakstīties, oponēt; nenosodu, bet secinu, un demokrātiskā valstī izsaku savu viedokli. Es esmu gatava aizmirst visas netaisnības, muļķību, veltīgus vārdus vai pa vējam izmestu naudu; gatava uz dialogu, sadarbību un jaunu posmu Ķeguma pilsētas attīstībā. Ko esi gatavs darīt TU?
P.S. Es izsaku savu lojalitāti savai valstij, savai darba vietai un tās vadībai, kolēģiem un darbiniekiem, jo es esmu te un tagad, un te ir mana vieta. Ja es došos kādreiz prom, tā būs mana izvēle. Ir skumji un netaisnīgi, ka no novada un pilsētas katru gadu jādodas prom kādam spēcīgam, spējīgam, radošam, labam cilvēkam, jo viņu „izēd”. Pietiek! Būsim godīgi, reanimēsim savu sirdsapziņu, sāksim ar sevi! Ķegumieši, dzīvosim draudzīgi!
Katrīna Rotgalve

Atsauksmju (0)

Advertise Here

Foto Lunis iekš Flickr

Visas bildes

Advertise Here